Manās mājās attieksme pret zaļo dzīvesveidu vienmēr ir bijusi atšķirīga. Kāds to uzskata par muļķīgu un "mākslīgi uzpūstu", cits saka, ka tas ir dārgi un nav tā vērts. Ilgi pūlējos ieskaidrot, ka tā tas nav un viss jau sākas ar mazumiņu, sīkumiem. Bet rūpīgāk ieskatoties, sāku manīt pārmaiņas...
Tas man lika saprast divas lietas - pirmkārt, ar varu neko nepanāksi; otrkārt, tā saprašana atnāk arī pati, pat ja ne ierastā formā. Kas tad īsti sāka mainīties? Pēkšņi mani vecāki iekopa komposta kaudzi, mājās tika nomainītas ekonomiskās spuldzītes, stingri tiek uzraudzīts, lai elektroierīces netiktu atstātas ieslēgtas. Un tā sīkums pēc sīkuma.
Mani draugi jau sen mani sauc par "zaļo", kaut noteikti neesmu ļoti izteikta. Manuprāt, daru minimālo, taču ir prieks, ka blakuscilvēki to respektē un ievieš arī savā ikdienā. "Piekārtojam" pludmali, aiz sevis atstājam tīru. Nav taču daudz, bet tik ļoti nepieciešams.
Svarīgi jau ir darīt sevis dēļ, lai pašam tas būtu tā dabiski.