Iz mājas dzīves

Manās mājās attieksme pret zaļo dzīvesveidu vienmēr ir bijusi atšķirīga. Kāds to uzskata par muļķīgu un "mākslīgi uzpūstu", cits saka, ka tas ir dārgi un nav tā vērts. Ilgi pūlējos ieskaidrot, ka tā tas nav un viss jau sākas ar mazumiņu, sīkumiem. Bet rūpīgāk ieskatoties, sāku manīt pārmaiņas...

Tas man lika saprast divas lietas - pirmkārt, ar varu neko nepanāksi; otrkārt, tā saprašana atnāk arī pati, pat ja ne ierastā formā. Kas tad īsti sāka mainīties? Pēkšņi mani vecāki iekopa komposta kaudzi, mājās tika nomainītas ekonomiskās spuldzītes, stingri tiek uzraudzīts, lai elektroierīces netiktu atstātas ieslēgtas. Un tā sīkums pēc sīkuma.

Mani draugi jau sen mani sauc par "zaļo", kaut noteikti neesmu ļoti izteikta. Manuprāt, daru minimālo, taču ir prieks, ka blakuscilvēki to respektē un ievieš arī savā ikdienā. "Piekārtojam" pludmali, aiz sevis atstājam tīru. Nav taču daudz, bet tik ļoti nepieciešams.

Svarīgi jau ir darīt sevis dēļ, lai pašam tas būtu tā dabiski.

Par! Pret! Vienalga!

Kurš no tiem ļaunākais? Laikam jau "vienalga". Nu un, ka nometu papīru, to dara daudzi. Nu un, ka neizslēdzu gaismu istabā, kad tajā neatrodos - tas neko nemaina, par elektrību maksāju pats. Nu un, ka tecinu ūdeni uz nebēdu, galu galā tasjau nebeigsies. Nu un..., nu un..., nu un....

Un ja nu tā vietā vienkārši būtu doma :" es izdarīšu mazmiņu, mans kaimiņš izdarīs mazumiņu...utt." Sakrājas, taču! Un ja nu roka vienkārši neļautos nomest papīru uz zemes. Ja nu tā uatomātiski izejot no istabas piešautos pie gaismas slēdža. Bez īpašas piedomāšanas.

Tur jau laikam arī slēpjas tas mūsu "Par! Pret! Vienalga!" Pirmie - tie kam rūp, kas dažreiz gan pārspīlē, taču vairāk vēlos orientēties uz tiem , kas to dara automātiski un dēļ tā, ka tic, nevis tādēļ, ka tā ir "stilīgi"! Cienu arī otros- kas argumentēti paskaidro kādēļ šo vai to darīt ir bezjēdzīgi, taču dara tās lietas, kas ko ietekmē. Ko darīt ar trešajiem? Jāiemāca? Jāparāda? Noteikti. Bet ar varu nepiespiedīsi. Sapratnei jāatnāk pašai.

To vai globālā sasilšana patiesi ir mūsu darbības sekas, vai tā notiktu neatkarīgi no mums ir diskutabls jautājums. Taču viens ir skaidrs- mūsu nodarījums ir liels un ir laiks atlīdzināt.